Patiesa rakstura vērtība ir svarīga cilvēka īpašība, tāpēc vēl jo svarīgāk, ja persona, kam tā piemīt, spēj uzrunāt daudzus. Pat, ja šī iespēja ir dota nevis tiecoties pēc tās, bet pateicoties apstākļu sakritībai.
Mišelai Obamai politika nekad nav bijusi lauciņš, kurā viņa vēlētos nokļūt. Drīzāk gan skolas, gan studiju gados mērķis ir bijis sabalansēt intelektuālo potenciālu ar vēlmi strādāt jomā, kur iespējams kādā veidā palīdzēt citiem, attiecīgi juristes profesija sekoja kā loģisks solis pēc Hārvardas absolvēšanas. Turpinot sev uzdot jautājumu – kāda ir mana misija, mans mantojums, ko atstāšu pēc sevis uz šīs pasaules? Un cik daudzas durvis atvērt ir grūtāk tikai tāpēc, ka liktenis lēmis piedzimt kā melnādanajai.
Biogrāfijas mēdz būt dažādas, faktu piesātinātas, mazāk atklājot dvēselisko pusi. Vai gluži otrādi, izteikti atklātas, kā savdabīga grēksūdze. Bijušās ASV pirmās lēdijas memuāri pārsteidza mani vairāk nekā es gaidīju. Obamu pāri vienmēr esmu uztvērusi ar simpātijām, kā gudrus, strādīgus un saskanīgus cilvēkus, bet izlasot grāmatu, es vēl augstāk novērtēju Mišelas gara inteliģenci. Šķiet, viņā nav mūdienu pasaules aktuālās mākslīguma kaits – viņa nebaidās iepazīstināt ar savām bailēm no politikas pasaules, bailēm zaudēt attiecības, saskanīgu ģimenes dzīvi, jo nelolo ilūzijas par to kas notiek tad, ja tavs dzīvesbiedrs kļūst par vienu no svarīgākajiem cilvēkiem pasaulē. Kādu ziedošanos tas nes.
Iedomājos, kādu atbildības nastu un neizpaušanas noteikumus paģēr pirmās lēdijas statuss pat pēc preizdenta termiņa beigām. Tieši tāpēc ķeroties klāt grāmatai neloloju ilūzijas par īpašu atklātību, bet aizverot pēdējo grāmatas lapaspusi bija tik grūti apvaldīt pozitīvās emocijas. Man personiski šķiet, ka var ļoti labi just, ka grāmatu tiešām rakstījusi pati Mišela, nevis kāds meistarīgs PR darbonis. Tā ir cilvēciskas vienkāršības un sirsnīgas atklātības pilna, nebaidoties atklāt kļūdas, bailes, piesardzību un galu galā arī vilšanos konkrētos cilvēkos. Viņa raksta par vecāku stipro garu, par bērnību, kad iespēja mācīties labākā skolā nozīmē divu stundu braucienu ar autobusu katru rītu, par pirmo skūpstu, par jaunas meitenes sapņiem. Par mirkli, kad viņa pirmo reiz ieraudzīja Baraku, par pacietību, ko prasa gads pavadīts šķirti mācībās, par bildinājumu un dzīves skarbo realitāti – grūtībām ieņemt bērniņu. Par laiku, ko prasa katrs arvien nopietnāk Baraka spertais solis tuvāk politikai – to laiku, kas tiek nozagts ģimenei un pārim attiecībās. Par pacietību un zināmu viedumu, kas ļauj uz visu paskatīties no malas un nolikt malā savas ambīcijas, lai sniegtu atbalstu mīļotajam viņa karjeras ceļā. Par nedrošību uzrunājot auditoriju, par šaubām – vai esmu pietiekami aizraujoša, vai spēju darīt vairāk nekā tikai būt kluss atbalsts.
Šī grāmata nav domāta tam, lai izraisītu skandālu, lai kādu parādītu neglaimojoši patiesā gaismā vai izceltu saulītē. Šis ir stāsts par izaugsmi, par svarīgo pamatu, ko sniedz bērnības pirmie soļi līdz pat mūža mīlestības satikšanai un kopīgo ceļu. Stāsts par vēlmi neļauties straumes ritējumam, bet mēģināt atrast ceļu – kā pateicoties amatam uzrunāt pasauli, mudinot aizdomāties un mainīties.
Grāmata, kura jaizlasa. Jāzlasa, ja tici, ka labestīgums un patiesums spēj iekustināt labo domino kauliņu virteni un pasaule kļūst par kripatiņu labāka. Jāizlasa, ja kaut reizi dzīvē nonāc krustcelēs, starp vēlmēm un pienākumu. Jāizlasa, ja cieni cilvēkus, kuri neslēpjas aiz maskām un nebaidās no cilvēciskas atklātības. Jāizlasa, ja vēlies mācīties – nekad neapstāties. Jāizlasa, ja vēlies iepazīt mērķtiecīgu, sievišķīgu, sirsnīgu cilvēku kāda ir Mišela Obama.
Izdevējs Zvaigzne ABC, no angļu valodas tulkojusi Karina Pētersone