“Sakiet, vai Satori iznākusi grāmata? Kas ir autors?” man vilcienā jautā blakus sēdošā kundze. Te nu varu laimīga paskaidrot, ka tā ir nevis grāmata, bet gan grāmatžurnāls, kurā apkopota jaunākie latviešu prozas, dzejas un dokumentālās prozas darbi, atvēlot lielāko skatuves daļu jaunajiem autoriem. Atzīšos, iepriekšējos trīs izdevumus biju palaidusi garām un tieši Paģiras ir mana pirmā iepazīšanās ar Satori drukāto versiju, turklāt vāka noformējums, kas atgādina vecos labos CD vāciņus nenoliedzami ir ar magnēta spēku. Patīkama, es gribētu teikt, draiski laba iepazīšanās. Lasot stāstus par Kaunu, es sajutos kā starp paziņām. Māju ar galvu, ik pa brīdim teju skaļi iesaukdamās – “Aha, man arī tā ir gadījies!”. Nu atceraties taču bērnību, 80. gados dzimušie – skolā obligāti bija jāpārvelk maiņas apavi. Un to kaunu un negodu aizmirst tās sasodītās kurpes mājās, piezīme garantēta!
Vispār man sāk šķist, ka vislielākā kauna sajūta iespiežas bērnībā. Un nāk līdzi visu dzīvi kā nevēlams pavadonis. Pieaugot mēs dodam pretī, cenšamies attaisnot rīcību, jo tāds īsts kauns nemaz nav. Ir tāds, kas skrāpē lielo ego. Bet bērnībā kauns vienkārši piespieda zemei, negribējās iziet no mājām. Tāds kauns, ka bail. It kā pieaugot mainītos ne tikai auguma garums, bet proporcionāli arī bailes no kauna. Ziniet, ja es te atvērtu savu noslēpumu vācelīti iz bērnības atmiņām, tad tā vien sarktdama sēdētu. Jo toreiz taču bija TĀDS kauns. Ka piespļaudijām ar aronijam kaimiņu pagalmu, ka nosaucu drauga vecmāmiņu par “krieveni” (nebija ne jausmas, ko tas nozīmē, bet likās, ka skan baigi iespaidīgi), kā neaiznesu grāmatu atpakaļ uz bibliotēku (man joprojām, pieaugušā vecumā rādās murgi par bibliotekāres zvanu uz mājām). Godīgi sakot, tik spilgtu kaunu kā toreiz vairs nejūtu. Labi, varbūt nedaru neko tādu ikdienas dzīvē, bet tāpat jau gadās. Nesen veikalā man pienāca klāt sieviete un klusām pačukstēja “Meitenīt (ho, ho, mani kāds vēl sauc ar meitenīti!), jums svārki gaisā!”. Khm, pēc trīs sekundēm aptvēru, ka planēju pa cilvēku pārpilno telpu ar svārkiem, kas aizķērušies aiz īsā pusmētelīša malas un apskatei atvērts viss, kas augstāk par gurniem. Es tā kā sakautrējos, bet nevarētu teikt, ka sakaunējos. Bet bērnībā garantēti šāds misēklis man būtu iededzinājis kauna sajūta mūža garumā.
Ja godīgi, Paģiras ir izcili terapeitisks grāmatžurnāls. Lasi stāstus un kaut kur ik pa brīdim saskati sevi. Pat vecmāmiņas veidolā, kas skatās Troņu spēles un kurai kauns atzīties radiem un kaimiņiem, ka viņu neinteresē seriāla Ugunsgrēks peripētijas (Andrejs Vīksna, “Eiženija Stārķe”). Vai pārpratuma piemeklētajam puisēnam gumijas zābakos, kurus normāli novilkt nav iespējams (izcils Iļjas Marijas Boļšakova stāsts “Kundzēns”). Un kurš tad sev nav apsolījis – ķeršos klāt izpildāmajam darbam laicīgi, izdarīšu visu rūpīgi. Tikai pirms tam… . Un tad robeža starp pirms tam un termiņš nokavēts pazūd zibens ātrumā (Anna Andersone, “Mans kauns”). Pašu autori dzīves fragmenti, kas apvijušies ar burvīgo rakstniecības brīvības sajūtu – jo kurš tad var pateikt kā īstenībā bija?
Sadaļa grāmatžurnālā veltīta dzejnieku sarakstītiem dzejoļiem, kas veltīti viens otram. Man te prasītos klāt dzejoļu varoņu foto, lai labāk iejustos atmosfērā.
Grāmatžurnāla noslēgums interesēs tiem, kam nav svešas Pjēra Luisa “Bilitis dziesmas”. Šīgada “Satori” nometnes dalībnieki ķērušies klāt Bilitis dziesmu 3. daļas “Kipras salas epigrammas” atdzejošanai. Manā grāmatu plauktā ir “16 Bilitis dziesmu” faksilzidevums un bija visnotaļ interesanti iejusties noskaņā pirms ķerties klāt Satori autoru radītajiem atdzejojumiem. Draiski un Luisa cienīgi!
Nevar nepieminēt ari dauzonīgi precīzās ilustrācijas Latvijas Mākslas akadēmijas Grafikas apakšnozares bakalaura un maģistra programmas studentu izpildījumā – bravo.
Skaidrs, ka šim grāmatžurnālam izdevies aizskart manas dziļākās kauna jūtas un viegli morālās paģiras steigšos labot ar nepacietību gaidot nākamo izdevumu!