Ķīna vienlaikus gan baida, gan vilina. Tā man atgādina pūķi, kas savā varenība ir vienots veselums, spļauj uguni, ieviešot bijību, bet dažkārt neveikli samīda savējos. Ieraugot nupat izdoto “Ting, bu dong”, ko veido Madaras Rožkalnes ikdienas piezīmes par trīs gadiem, kas pavadīti dzīvojot Pekinā un Šanhajā, manī pašā pamodās pūķis – tulīt un tagad “jāapēd” medījums jeb grāmatu izlasīju teju dienas laikā!
Ceļojuma blogu lasīšana ir mans guilty pleasure, tāpēc ar pirmajām lapaspusēm sapratu, ka tieši tur es arī esmu nokļuvusi – mirkļu dienasgrāmatā, piezīmēs par ikdienas novērojumiem, nejaušībām, izaicinājumiem. Attiecīgi šis nav tik daudz daiļliteratūras darbs tradicionālā izpratnē, jānoskaņojas īsiem un kodolīgiem tekstiem bez pārlieku tēlainiem izskaistinājumiem. Atzīšos, tas mani sākumā arī mazliet tā kā pakaitināja, gribējās vairāk emocionālā skatījuma, ne tik daudz tehnisku novērojumu. Mazāk aprakstus par populārajiem tūrismu galamērķiem, vairāk to savu sajūtu, jo ģimenei ar mazu bērniņu nonākt pavisam citā kultūrā noteikti ir kolosāls izaicinājums. Dažviet samulsināja neveiklas stila lietojuma vietas, kur, piemēram, vārds “pagoda” atkārtojās sešas reizes vienas rindkopas ietvaros – vai nu redaktori palaiduši garām šādas neveiklības vai arī apzināti atstāts blogā lietotais stils. Tik trāpīgi turpretī likās interesantie apraksti par ēdiena izaicinājumiem, auklītes meklēšanu, pagalmos notiekošājām ainiņām (vingrojošie darba ļaudis), ieskatu tējas pasaulē, mopēda pārvietošanās piedzīvojumiem. Laiks lasot paskrien zibenīgi!
Tātad par spīti sākotnējam samulsumam, galu galā sadraudzējos ar tekstu. Daudzviet autore apraksta ārkārtīgi interesantas nianses gar par ķīniešiem kā nāciju kopumā, gan satiktajiem cilvēkiem atsevišķi. Kolektīvisma kultūra šajā zemē patiešām ir izteikta un tas izpaužas visdažādākajās ikdienas niansēs tā izteiktajiem individuālistiem eiropiešiem radot ne mazums galvassāpju. Piemēram, par problēmu risināšanu darbā – visam jānotiek pēc skaidriem noteikumiem, bet ja būs problēma, neviens atsevišķi nenāks ar risinājumu. Drīzāk sarežģījums tiks paslaucīts zem kājslauķa, jo nepavisam nav vēlmes kļūt par atbildīgo. Dzīvojot Pekinā, Madara kādu brīdi kļuva par nekustamo īpašumu mākleri un te patiesi aizraujoši aprakstītas šī darba aizkulises, kādi tik triki netiek pielietoti klientu piesaistīšanai un tāds sīkums kā atsevišķas ieejas neesamība mājoklī (uz savu mitekli jādodas precīzi caur pirmajā stāvā mītošās ģimenes virtuvi) sludinājumā apzināti tiek noklusēts. Spilgti aprakstītas epizodes par valodas barjeru, jo ķīniešu valodas nepārzinātājam panākt, lai vietējie saprastu kaut mazliet to, ko vēlies pateikt, ir ļoti sarežģīti. Trāpīgais grāmatas nosaukums “Ting, bu dong” (Redzu, bet nesaprotu) spilgti ilustrē izaicinošās sajūtas, kādas Rožkalnu ģimenei radās pat pēc trīs gadu pavadīšanas šajā kontrastu pilnajā valstī. Mazās atveses Kristapa apburošais smaids grāmatās atrodamājās fotogrāfijās salauž ne tikai lasītāja sirdis, bet kā trāpīgi apraksta Madara – padara mazo teju par zvaigzni. Vietējiem blondais bērniņš ir eksotika un nemitīgie lūgumi nofotogrāfēties ar mazo ir iziacinājums ģimenei, ar kuru nākas sastapties katru dienu.
Starp citu, grāmata lieliski noderēs arī kā ceļvedis – Madara ir atzīmējusi daudz interesantu ēstuvju Pekinā un Šanhajā, izsmeļoši uzrakstījusi par transporta sistēmas līkločiem, kā arī dalījusies ar citiem knifiem un trikiem, kas palīdzēs nepazust ne debesskrāpju, ne daudzmiljonu cilvēku džungļos. Nodaļas papildinātas ar QR kodiem, attiecīgi izmantoju iespēju pietuvinot viedtālruni, doties ceļojumā pa bilžu galerijām un video no Rožkalnu ikdienas.
Ceļvedis ar sirdi – tā es dēvētu “Ting, bu dong”.
Izdevējs – Apgāds Mansards.