Vietējo autoru fantastikas žanrā sarakstītus darbus nemaz negadās tik bieži turēt rokās, tāpēc vēl jo interesantākām sajūtām atšķīru pavisam nesen iznākušo Džeinas Šteinbergas “Lasītāju”.
Tik tiešām – pafantazēsim! Kāda varētu izskatīties tālāka nākotne tepat Rīgā? Kad tehnoloģiju attīstībā patiešām noticis pamatīgs izrāviens un mākslīgais intelekts piedzīvojis pamatīgu izaugsmi, ļaujot cilvēkiem lepoties ar pavisam nopietniem zinātniskajiem sasniegumiem. “Lasītāja” piedāvā visnotaļ interesantu nākotnes modeli – mūsu valsts galvaspilsēta ir kļuvusi par modernu un attīstītu pasaules metropoli, kuru pārvalda Korporācija un tās labā darbojas daiļās “skudriņas” jeb Lasītājas. Vai nav burvīga profesija? Viss, kas tev jādara – diendienā jālasa visdažādākie materiāli, ļaujot prātam uzsūkt vissīkāko uzrakstītā vārda niansi. Tev ir nodrošināts skaists dzīvoklis, ik rītu konsjeržs piegādā brokastis (nemainīgi kafiju un kruasānu), skapis pilns ar izsmalcinātām drēbēm un galva jālauza tikai par to kādā liktenīgās sievietes tēlā iejusties šodien – pavedinošās vai kautrīgi satriecošās. Ak jā, vēl tikai divreiz nedēļā informācijas nodošanas procedūras, kad tevi tik vien kā pieslēdz pie datora (aha, caur USB savienojumu galvā) un tev jānodod visa izanalizētā informācija Klientam. Citādi, tevi nekas neuztrauc, dzīve paskrien tauriņa spārnu vēziena vieglumā.
Bet tad tu pamazām sāc atcerēties. Neko konkrētu, tikai uzplaiksnījumus, neskaidras sajūtas, kas uzdzirkstī par to, kas tu biji kādreiz. Pirms kļuvi par Lasītāju. Tā gan nedrīkstētu būt, jo tu esi labprātīgi piekritusi visu atmiņu izdzēšanai. Pagātnes izdzēšanai.
Grāmatu izrāvu burtiski pāris stundās! Sākumā man šķita, ka jūtu kādas līdzības ar Mārgaretas Atvudas “Kalpones stāstu”. Bet ar būtisku atšķirību, te sievietes neviens nav piespiedis kā marionetēm darboties pārvaldošās korporācijas labā, kas faktiski ir tā pati diktatūra maigākā apvalkā. Un te nav galvenā ļaundara. Jā, zinātnisku eksperimentu rezultātā mākslīgais intelekts veiksmīgi sinhronizēts ar cilvēka prātu un abi neironu pie neirona darbojas pefektā harmonijā. Autore drīzāk uzdod jautājumu – cik ētisks ir šis apvienojums, pat ja persona uz to labprātīgi parakstās. Jo vienmēr jau kaut kas tiek noklusēts un zem perfektās garnējuma kārtas atklājas ieskābusi pamatne.
Grāmata tikpat labi ir kā ārkārtīgi aizraujoša ekskursija pa nākotnes pilsētu – kāda izskatās Centrālā stacija, Zaķusala, Skanste. Pirms kāda laika lasīju Paula Bankovska “Plāns ledus”, kur atkal Rīgas nākotnes ainas iezīmējās varen drūmi, par spīti tehnoloģiju sasniegumiem, apraksti atgādināja Gotemas sajūtas, ne plaukstošu lielpilsētu. Lasot “Lasītāju”, nu pārņem tāds kā lepnums – redz kā, arī mums var izdoties nebūt tik maziem. Protams, atceroties ka šī ir tikai iedomātas nākotnes vizualizācija.
“Lasītājā” ik pa brīdim uzdzirkstī arī smalks humors, piemēram, kad galvenajai varonei tiek atklāts, ka sen atpakaļ pilsētas pārvaldošajai partijai sanāca nesmukumi ar sabiedriskā transporta cenu paaugstināšanu, aiz kurām patiesībā bija paslēptas metro projekta izbūves izmaksas – kā iecierēta dāvana pārsteigums pilsētniekiem. Trīsreiz miniet par kuru partiju iet runa… .
Džeinas “Lasītāja” ir patīkams svaiga gaisa malks, kas pievērsīs ne vienu vien aizrautīgu lasītāju fantastikas žanram, pat, ja tas iepriekš nav uzrunājis. Interesanti, ka Džeinas radītā Lasītāja Anna man lika noticēt sev šajā nākotnes pasaulē ticamāk nekā dažs labs maskulīnais varonis šā žanra darbos. Ar savām sievišķīgajām emocionālajām svārstībām un niķiem, jo vismaz pagaidām šajā darbā īstu varoņu, tāpat kā ļaundaru nav. Ir tikai cilvēcisku vājību sekas, kam ļoti gaidu turpinājumu. Jo tam vienkārši ir jābūt – ar tādām beigām!
Izdevējs Zvaigzne ABC