Sakravā savu ceļasomu, vienalga, cik lielu vai mazu. Izliec uz galda pasaules karti papīra formātā vai atver to digitālā versijā telefonā un izdomā maršrutu – kur un kā vedīs tavs ceļš. Izlem, vai izmantosi lidmašīnas spārnus vai metīsies stopēšanas piedzīvojumā. Kur nakšņosi? Interesantā viesnīcā, dauzonīgā hostelī vai varbūt zem klajas debess? Izdomā, ko galu galā no šī ceļojuma vēlies gūt. … Lasīt tālāk!
Piedzīvojums ar pašlepnumu
“Kaķu vārdotāja, “Lasītāja” un tagad “Brāļi” – jau trešā pašmāju autoru grāmata, ko “notiesāju” pēc kārtas īsā laika posmā un es atkal esmu sajūsmā! Alda Bukša aizraujošais, spriedzes un nervu kutinošu pavērsienu pilnais darbs “Brāļi” izraisa nopietnu atkarību – kāds tāpēc no rīta aizgulēsies, jo aizlasīsies līdz vēlai naktij, kāds nejauši kafijas tasītē cukura vietā ieliks omletes gabaliņu, jo prāts … Lasīt tālāk!
Kaķim nav zem astes!
Nu būsim godīgi, mēs taču visi (lai cik nīgri dzīvē būtu) vēlamies būt mīlēti. Lai mūs mīl otrās pusītes, bērni, tēti, mammas, draugi, kolēģi, valdība un nogurusī pārdevēja veikalā aiz letes. Un, jā – arī mājdzīvnieki! Ja ar suņiem viss puslīdz skaidrs, ka tie vienmēr mīlēs tevi vairāk nekā jebkura cita dzīva būtne, tad ar kaķiem jau ir interesantāk. Tu … Lasīt tālāk!
Starp mākslīgo intelektu un cilvēku
Vietējo autoru fantastikas žanrā sarakstītus darbus nemaz negadās tik bieži turēt rokās, tāpēc vēl jo interesantākām sajūtām atšķīru pavisam nesen iznākušo Džeinas Šteinbergas “Lasītāju”. Tik tiešām – pafantazēsim! Kāda varētu izskatīties tālāka nākotne tepat Rīgā? Kad tehnoloģiju attīstībā patiešām noticis pamatīgs izrāviens un mākslīgais intelekts piedzīvojis pamatīgu izaugsmi, ļaujot cilvēkiem lepoties ar pavisam nopietniem zinātniskajiem sasniegumiem. “Lasītāja” piedāvā visnotaļ interesantu … Lasīt tālāk!
Starp debesskrāpjiem un ikdienu
Ķīna vienlaikus gan baida, gan vilina. Tā man atgādina pūķi, kas savā varenība ir vienots veselums, spļauj uguni, ieviešot bijību, bet dažkārt neveikli samīda savējos. Ieraugot nupat izdoto “Ting, bu dong”, ko veido Madaras Rožkalnes ikdienas piezīmes par trīs gadiem, kas pavadīti dzīvojot Pekinā un Šanhajā, manī pašā pamodās pūķis – tulīt un tagad “jāapēd” medījums jeb grāmatu izlasīju teju … Lasīt tālāk!
Drīkst, es atzīšos?
Es atzīstos. Žaumes Kabrē gandrīz 900 lapaspušu biezo darbu “Es atzīstos” lasīju vairāk nekā divus mēnešus. Ierasti, smagie ķieģeļi man ir kā balzāms dvēselei, jo negribas lai grāmata beidzas. Šoreiz, es atzīšos, ka pirmās 300 lapaspuses mani noveda līdz baltajām pelītēm. Es lasīju, šķīru lapaspuses atpakaļ, lasīju vēlreiz. Līdz spēru soli atkal tālāk un ļāvos straumei. Es atzīstos. Iemīlējos grāmatas … Lasīt tālāk!
Izaicinot gribasspēku
Triloģijas “Pirmais likums” nākamā grāmata “Pirms tie pakārti” nu pieejama arī latviešu valodā un jāsaka, to tiešām gaidīju ar lielu nepacietību. Es pat tā īsti nevaru izskaidrot, kāpēc mani savos valgos tik ļoti šī Džo Aberkrombija grāmatu sērija ir iepinusi, bet vienu es zinu – kamēr nebūs izlasītas visas sērijas grāmatas, miera man nebūs! Kā jau rakstīju pirmās grāmatas apskatā, … Lasīt tālāk!
Ledainais siltums
Lasot “Liecinieces”, man bija auksti. Ne jau tāpēc, ka rudens vējš izpūš katru vīlīti un vēsums kniebj aizvien dzestrāk. Ir grūti sasildīties iekšēji, šķiet, pakrūtē iezadzies saltums un nosalušie pirksti knapi spēj noturēt grāmatu. Gribējās siltumu un tas tiešām atnāca grāmatas beigās – līdz ar Gileādas republikas sabrukšanu. Piecpadsmit gadus pēc “Kalpones stāsta” radīšanas, rakstniece Mārgareta Atvuda beidzot bija gatava … Lasīt tālāk!
Meklējot nakts sievietes
Grāmata, kuras vāks mani hipnotizēja, līdzko to ieraudzīju. Dāma aristokrātiskā tērpā, ieslīgusi eksotisku ziedu virpulī, bet seja noslēpta aiz tīģerienes maskas. Varbūt tā nav maska, varbūt tas ir viņas otrais es – iespīlēta korsetē, bet nepazaudējusi savu īsto, mežonīgo dabu. Viņa gatava pavilkt milzīgos svārku volānus uz augšu, ierēkties un drosmīgi doties džungļos jeb plašajā pasaulē pēc zieda, ko piespraust … Lasīt tālāk!
Starp ra(i)dītāju un lasītāju
Ne velti par Vizmas Belševicas daiļradi esmu lasījusi izteicienu, ka viņas rakstīto obligāti būtu vēlams lasīt ikvienam, kas jaunības stulbumā metas rakstīt pats. Personīgi man, lasot Belševicu, vai tā būtu dzeja vai “Bille”, sirdī ir balta skaudība un apbrīna par viņas spēju pastiept rakstnieka spalvu visumā un nocelt no zvaignēm skaistākos, interesantākos un labskanīgākos vārdus. Viņas vārdu spēlēs gribas iegrimt kā … Lasīt tālāk!